gu-stas

aliser

Tad šitā cilvēki dzīvo, ja? Iet uz darbu, strādā, brīvajā laikā sauļojas, lasa grāmatas un ripinās ar velo? Un nemaz nav jādomā par mājasdarbiem, smadzeņu daivām un gadījumu konceptualizāciju?! Tā arī var?

Krietns akmens no pleciem novēlies, un izšķīlušies jauni Tagad spārniņi. Kad nav jādomā par skolas beigšanas realizēšanu, tik daudz visa kā paveras apkārt, un ir laiks apstāties un ievilkt plašu elpu. Daudz brīvības, gandrīz neiespējami noticēt. Un laiks vispār šķiet pazudis – ir tikai plūsma no punkta uz punktu, telpas straume.

Is this the life everybody’s been talking about? Going to work, spending your free time sunbathing, reading books and rolling around on your bike? And thought processes not at all consumed by homework, lobes of the brain and case conceptualization?! You can do that?

The weight has transformed into something like little wings. Not having to think about finishing school opens up such details in one’s surroundings, and it’s finally time to stop and smell the roses. Freedom to get accustomed to. Time seems to have dissolved, and a spatial flow from point A to point B is all that remains.

P.S. Dita Miska, this goes out to you! Mans fans numero uno, kuras “kad tev blogā būs jaunas bildes?” dēļ vien ir vērts iepublicēt ko jaunu. Beidzot. Hurray!

process

aliser

Nav jau brīnums, ka, dažādās vietās mēģinot aptaustīt viena un tā paša jautājuma šķautnes, arī atbildes rodas tādas fraktālīgi savstarpēji līdzīgas un pārklājoties veido plus mīnus saskanīgu bildi. Cits jautājums ir par to, kā skatīties uz šo slāņaino kadru, kādu tad atrast to beigu kopsaucēju visām niansēm un kā saņemties atrastās atbildes tā līdz kaulam ielaist sevī, kā atrast tieši to īsto alķīmisko procesu, kurš salasītos atbilžu krikumiņus pārvērtīs dārgakmenī?

Mierina tas, ka lēni, bet pamatīgi ieradusies apziņa, ka visas svarīgākās atbildes ir katrā no mums, ka visam šeit ir sava vieta un savs laiks, un Process pats par sevi ir gudrāks nekā mēs, mazās cilvēkskudriņas; ir labi nodot grožus tā rokās, un tad tas vairs ir tikai ļaušanās jautājums.

It comes as no surprise that trying to grasp different aspects of the same question everywhere where one goes results in nothing less than fractal-like answers, each mirroring the others in a way. They overlap each other and form a corresponding scenery, too. Other important issues emerge at that point though. From which perspective do I view this layered scene? How do I find a common solution to all of these layers? How do I gather the courage to let these answers sink in deep and completely? Where do I find the right alchemical process for turning these little bits of everyday answers into a gem?

It helps to know that all of the truly important answers lie in each of us, that everything here has its own place and time, that the Process itself is way wiser than us, little ant-humans. It feels good to give up trying to control things, and it’s only a matter of letting go.

rīdzinieks / rigan

aliser

Pēdējo pusgadu vairāk sanācis fotografēt citu, ne savām vajadzībām. Bet visam savs laiks, un galu galā šie mēneši man ir parādījuši, cik mežonīgi daudz talantīgu un radošu ļaužu ir man visapkārt. Un par to ir milzīgs prieks. Tad nu parādīšu jums vēl kādu no apkārtējās radošās vides.

Dažās no pirmajām patiešām siltajām dienām šogad šķelmīgā Dita Miska plašākai publikai atrādīja savu studiju gala darbu – apģērbu kolekciju “Rīdzinieks”, un dienu pirms tam es skates mēģinājumā paķēru gaismas atspīdumus no viņas kolekcijas. Nezinu par jums, bet man šie apģērbi liek domāt, ka romantika un tikumība nav mirusi, un es galīgi neiebilstu uz ielas satikt šādi tērptus kundziņus.

Starp citu, ja uzrunā, tad dodieties uz veikalu M50 Miera ielā, kur var mēģināt kaut ko no šī visa iegādāties!

 

The past several months have involved a lot of photographing for others and almost no photographic adventures of my own. All in good time though! These months have shown to me how many talented and creative people I have the pleasure of knowing, and it’s been very inspiring for me. And so, let’s look back on a creative encounter of one of those people.

On one of the first really warm days this spring tricksy Ditsy (Dita Miska) revealed the final project for her studies – a clothing collection “Rīdzinieks” (a male inhabitant of Riga, a Rigan, one might say). I bounced some light off of the models and gathered them on the sensor or my camera a day before the final show during the rehearsal. I’m not sure about you, but this collection definitely assures me that romance and good manners ain’t dead yet.

Anyone interested in buying something from the collection is welcome to visit M50 shop on Miera street in Riga!

jaungads

aliser

Gads ir sācies pavisam jauki – pirmās gada dienas naktī nolēmu, ka varētu sevi izaicināt, pati ar sevi norunājot bildēt vismaz vienu filmas kadru dienā. Viss ļoti jauki, pirmie gada kadri sildīja sirdi viens pēc otra. Trešā janvāra pēcpusdienā dienas kadra meklējumos pagriezos pret vecmāmiņas lampu, kura manā istabā gaida rindā, lai taptu atjaunota, nospiedu slēdzi, atvērās kameras aizkariņš un.. neaizvērās. Tā piespiedu kārtā mācos iemīlēt nespēju iemūžināt, un nāk jaunas domas par to, kurš no mums – kamera vai es – valda pār situāciju.

 

My spontaneous new year’s resolution to shoot at least a frame a day on my film camera failed miserably on January 3rd. As I pointed towards my grandmother’s soon-to-be-reinvented lampshade from my childhood, the shutter curtain stuck open. After having the camera spend a couple of shameful days in the dark of one of my drawers, I took the unfinished film to be developed. I am happy that not a month has passed this year, and I have some lovely memories from 2014 already. And I know that the shutter curtain fail is just my camera trying to show me who’s boss, and that’s alright.

feel everything

aliser

Secinājums ir viens – līdzko skenētā filmiņa dabūta rokā, jāliek internetos, nav izdevīgi ilgi marinēt. Šeit bildes no oktobra un novembra. Tolaik klausītās dziesmas jau aizklausītas, domas aizdomātas, un klāt pierakstīt varu vien to, ka tie bija smagi, tumši mēneši ar garīgām nezālēm un fiziskām slimošanām, kad brīvajos brītiņos mēģināju izrauties no mākoņa un sajust dzīvi dzīvīti. Tādos tumšos brīžos tik labi ir redzamas svarīgākās, spožākās lietas, polārzvaigznes, tādi orientieri, kuri paši bez prasīšanas un lūgšanām rāda ceļu uz mājām.

Te būs brāļi aizkaros, garšīgās pusdienmaizītes, ceļojumi vārdos un vietās, Armanda Lielais Koncerts, slimojoša cilvēka ceļš uz laukiem, kūkas, svētki, brīvdienas, lieli, nekustīgi kuģi jūrā.