All Through Eternity by Rumi

aliser

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

All through eternity

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Beauty unveils His exquisite form

IMG_0661

in the solitude of nothingness;

IMG_0656

He holds a mirror to His face

IMG_0659

and beholds His own beauty.

IMG_0672

he is the knower and the known,

IMG_0674

the seer and the seen;

IMG_0677

No eye but His own

IMG_0683

has ever looked upon this Universe.

IMG_0686

IMG_0693

His every quality finds an expression:

IMG_0719

Eternity becomes the verdant field of Time and Space;

IMG_0736

Love, the life-giving garden of this world.

IMG_0738

Every branch and leaf and fruit

IMG_1532

Reveals an aspect of His perfection –

IMG_0771

The cypress give hint of His majesty,

IMG_1518

The rose gives tidings of His beauty.

IMG_0739

IMG_1542

Whenever Beauty looks,

IMG_1055

Love is also there;

IMG_0791

Whenever beauty shows a rosy cheek

IMG_1381

Love lights Her fire from that flame.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

When beauty dwells in the dark folds of night

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Love comes and finds a heart

IMG_1057

entangled in tresses.

IMG_1548

Beauty and Love are as body and soul

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Beauty is the mine, Love is the diamond.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

IMG_1562

They have been together

IMG_1563

since the beginning of time –

IMG_1510

Side by side, step by step.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

process

aliser

Nav jau brīnums, ka, dažādās vietās mēģinot aptaustīt viena un tā paša jautājuma šķautnes, arī atbildes rodas tādas fraktālīgi savstarpēji līdzīgas un pārklājoties veido plus mīnus saskanīgu bildi. Cits jautājums ir par to, kā skatīties uz šo slāņaino kadru, kādu tad atrast to beigu kopsaucēju visām niansēm un kā saņemties atrastās atbildes tā līdz kaulam ielaist sevī, kā atrast tieši to īsto alķīmisko procesu, kurš salasītos atbilžu krikumiņus pārvērtīs dārgakmenī?

Mierina tas, ka lēni, bet pamatīgi ieradusies apziņa, ka visas svarīgākās atbildes ir katrā no mums, ka visam šeit ir sava vieta un savs laiks, un Process pats par sevi ir gudrāks nekā mēs, mazās cilvēkskudriņas; ir labi nodot grožus tā rokās, un tad tas vairs ir tikai ļaušanās jautājums.

It comes as no surprise that trying to grasp different aspects of the same question everywhere where one goes results in nothing less than fractal-like answers, each mirroring the others in a way. They overlap each other and form a corresponding scenery, too. Other important issues emerge at that point though. From which perspective do I view this layered scene? How do I find a common solution to all of these layers? How do I gather the courage to let these answers sink in deep and completely? Where do I find the right alchemical process for turning these little bits of everyday answers into a gem?

It helps to know that all of the truly important answers lie in each of us, that everything here has its own place and time, that the Process itself is way wiser than us, little ant-humans. It feels good to give up trying to control things, and it’s only a matter of letting go.

jaungads

aliser

Gads ir sācies pavisam jauki – pirmās gada dienas naktī nolēmu, ka varētu sevi izaicināt, pati ar sevi norunājot bildēt vismaz vienu filmas kadru dienā. Viss ļoti jauki, pirmie gada kadri sildīja sirdi viens pēc otra. Trešā janvāra pēcpusdienā dienas kadra meklējumos pagriezos pret vecmāmiņas lampu, kura manā istabā gaida rindā, lai taptu atjaunota, nospiedu slēdzi, atvērās kameras aizkariņš un.. neaizvērās. Tā piespiedu kārtā mācos iemīlēt nespēju iemūžināt, un nāk jaunas domas par to, kurš no mums – kamera vai es – valda pār situāciju.

 

My spontaneous new year’s resolution to shoot at least a frame a day on my film camera failed miserably on January 3rd. As I pointed towards my grandmother’s soon-to-be-reinvented lampshade from my childhood, the shutter curtain stuck open. After having the camera spend a couple of shameful days in the dark of one of my drawers, I took the unfinished film to be developed. I am happy that not a month has passed this year, and I have some lovely memories from 2014 already. And I know that the shutter curtain fail is just my camera trying to show me who’s boss, and that’s alright.

feel everything

aliser

Secinājums ir viens – līdzko skenētā filmiņa dabūta rokā, jāliek internetos, nav izdevīgi ilgi marinēt. Šeit bildes no oktobra un novembra. Tolaik klausītās dziesmas jau aizklausītas, domas aizdomātas, un klāt pierakstīt varu vien to, ka tie bija smagi, tumši mēneši ar garīgām nezālēm un fiziskām slimošanām, kad brīvajos brītiņos mēģināju izrauties no mākoņa un sajust dzīvi dzīvīti. Tādos tumšos brīžos tik labi ir redzamas svarīgākās, spožākās lietas, polārzvaigznes, tādi orientieri, kuri paši bez prasīšanas un lūgšanām rāda ceļu uz mājām.

Te būs brāļi aizkaros, garšīgās pusdienmaizītes, ceļojumi vārdos un vietās, Armanda Lielais Koncerts, slimojoša cilvēka ceļš uz laukiem, kūkas, svētki, brīvdienas, lieli, nekustīgi kuģi jūrā.