gu-stas

aliser

Tad šitā cilvēki dzīvo, ja? Iet uz darbu, strādā, brīvajā laikā sauļojas, lasa grāmatas un ripinās ar velo? Un nemaz nav jādomā par mājasdarbiem, smadzeņu daivām un gadījumu konceptualizāciju?! Tā arī var?

Krietns akmens no pleciem novēlies, un izšķīlušies jauni Tagad spārniņi. Kad nav jādomā par skolas beigšanas realizēšanu, tik daudz visa kā paveras apkārt, un ir laiks apstāties un ievilkt plašu elpu. Daudz brīvības, gandrīz neiespējami noticēt. Un laiks vispār šķiet pazudis – ir tikai plūsma no punkta uz punktu, telpas straume.

Is this the life everybody’s been talking about? Going to work, spending your free time sunbathing, reading books and rolling around on your bike? And thought processes not at all consumed by homework, lobes of the brain and case conceptualization?! You can do that?

The weight has transformed into something like little wings. Not having to think about finishing school opens up such details in one’s surroundings, and it’s finally time to stop and smell the roses. Freedom to get accustomed to. Time seems to have dissolved, and a spatial flow from point A to point B is all that remains.

P.S. Dita Miska, this goes out to you! Mans fans numero uno, kuras “kad tev blogā būs jaunas bildes?” dēļ vien ir vērts iepublicēt ko jaunu. Beidzot. Hurray!

meklējot zen / searching for zen

aliser

Šī ir gada pirmā puse analogos pierakstos no dažādām Latvijas vietām. Apliecinājums (vismaz man; pieņemsim, ka šī ir dienasgrāmata), cik katra vieta, ikreiz pa jaunam apmeklēta, kļūst aizvien daudzdimensionālāka. Varbūt brīžiem kļūst šauri tajā nozīmju un atmiņu plašumā, ar ko apaug katrs apciemotais nostūris, un varbūt tieši tur slēpjas izaicinājums noķert zen un palikt šeit un tagad, necenšoties atrast to īsto un vienīgo laiku un vietu, “kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst”.

This is an analogue diary of the first part of this year with bits from different places in Latvia. If we assume this is a diary, I can say that these bits are like confirmations to me that visiting a place once again makes it more multidimensional somehow. There are times when it gets a little crowded being in between all those different memorable moments, and therein may lie the ultimate challenge – to capture zen in the here and now, not looking for that perfect time and place with no winters where the roses are in eternal bloom.

slowly

aliser

Viss marts vienos svētkos un ziedos. Lēni ienāk pavasaris, aizķer degunu (ar ziediem) un ausis (ar putniem), nesteidzīgi pa vīlītei vien šķetina vaļā sirdi, lai gatavotos vasaras ieelpošanai. Šķiet tikai loģiski atskatīties uz drūmo ziemas laiciņu, pašķirstīt bildes, kuras tapušas decembrī, un atviegloti nopūsties, ka nu esam te – svaigumā, gaišumā, kārtējā augšup-vilnī.

Kā vaicāja Alise P.– kas notiek, kad satiekas trīs Alises – viena, kura jautā, viena, kura atbild, un viena, kura fotografē? Tā mēs nonācām pie Veto #29 intervijas ar mūziķi Alisi Josti.

March has been full of festivities and flowers. Spring sets in slowly, the smell of flowers catching your nose, the songs of birds finding home in your ears. Stitch by stitch the heart is opening to the coming summer. It only seems logical to glance back at the dark winter days and the photos taken then, to realise that we are once again trapped (and yet free) in this fresh upward flux of life.

Just as Alise P. put it – what happens when three Alices meet – one with the questions, another one with the answers, and yet another one with the camera? This is how we ended up with Veto Magazine #29 interview with the lovely musician Alise Joste.

Vairāk par Veto #29, kuru vēl varat atrast preses iegādes vietās, lasiet šeit. Ja nopirksiet, varēsiet apskatīt arī nesalauztās bildes, izlasīt interviju un uzzināt, kāpēc cilvēkam vajadzīgs soliņš. :)

jaungads

aliser

Gads ir sācies pavisam jauki – pirmās gada dienas naktī nolēmu, ka varētu sevi izaicināt, pati ar sevi norunājot bildēt vismaz vienu filmas kadru dienā. Viss ļoti jauki, pirmie gada kadri sildīja sirdi viens pēc otra. Trešā janvāra pēcpusdienā dienas kadra meklējumos pagriezos pret vecmāmiņas lampu, kura manā istabā gaida rindā, lai taptu atjaunota, nospiedu slēdzi, atvērās kameras aizkariņš un.. neaizvērās. Tā piespiedu kārtā mācos iemīlēt nespēju iemūžināt, un nāk jaunas domas par to, kurš no mums – kamera vai es – valda pār situāciju.

 

My spontaneous new year’s resolution to shoot at least a frame a day on my film camera failed miserably on January 3rd. As I pointed towards my grandmother’s soon-to-be-reinvented lampshade from my childhood, the shutter curtain stuck open. After having the camera spend a couple of shameful days in the dark of one of my drawers, I took the unfinished film to be developed. I am happy that not a month has passed this year, and I have some lovely memories from 2014 already. And I know that the shutter curtain fail is just my camera trying to show me who’s boss, and that’s alright.