zvaigznes

aliser

No šodienas skatpunkta (kad nu beidzot attīstīta un ieskenēta) šī filmiņa šķiet pavisam citāda.

Attapos augusta beigās ar pirmo oficiālo atvaļinājumu savā dzīvē. Emocijas – lieliskas. Viss sākās ar pusģimenes braucienu līdz Viļņai, kas atsauca atmiņā smeldzīgo izjūtu, esot uz ceļa. Kad tūkstošiem kilometru zem papēžiem (riepām), apkārtne mainās ik pēc pusstundas, tomēr kopējā sajūta paliek – meklējuma sajūta. Un nešķiet, ka kas būtu nokavēts vai aizmirsts – tu zini, ka esi ceļā, un ar to arī pietiek vienkāršai, bet daudzaptverošai laimei.

Pēc sentimentālā Rīga-Viļņa asfalta sekoja ceļš uz Līgatni, kur Mārtiņš un Dita mūs ar pļavu, pankūkām, sauli un kristāldzidrām debesīm naktī uzņēma skaistākajā ciematiņā, kādu esmu manījusi šai zemē. Viss izskatās kā filmā, pretī nāk priecīgi bērni un saka: “Čau! Draudzēsimies?” Vasaras noskaņa tika kāpusi un kāpusi, līdz sasniedza augstāko punktu, man sēžot pieticīgā mazmājiņā Līgatnē un pa atvērtajām durvīm veroties zvaigznēs, domājot par to, ko gan vairāk vairs. Laimīga.

Nekad īsti neesmu mīlējusi vasaru, tomēr šoruden man vasaras pietrūkst kā nekad.

Miera iela II

aliser

Augstāk redzamā sekvence ir mans pieteikums konkursam, par kura norisi rakstīju iepriekšējoreiz. Pameditējiet, paskatieties un padomājiet, ko tas izsaka jums. Man tas izsaka vienu no manām mīļākajām tēmām.

Zemāk redzamais kokteilis ir otrā daļa no 25. aprīļa melnbaltajām filmiņām.

Laiks skrien tik ātri, un darāmā ir tik daudz, šķiet, darbs mudina darbam rasties, un par to prieks. Man azotē ir vēl pāris neatrādītu filmiņu, bet tuvākās nedēļas laikā plānoti vēl vismaz divi svarīgi fotopiedzīvojumiņi. Tā ka neaizmirstiet par mani, te būs vēl. :) Bučas visiem, elpojiet ceriņus un skatieties tālē!