omāž garāž // paying dues

aliser

Kad nav, ko dot, un paskatos savā zeķē, atrodu – te ir mana salūzušā šķautņainā ego lauskas, vēkšpēdus smaidiņi, brīvība, spokošanās, jokošanās. Saules apžilbums (es patiešām nožilbu, jūs redzējāt, kāda es biju..) un kritiens bezdibenī, un mani vismīļākie pieķeršanās koki, pieturas punkti, rokturi. Vienīgā diena, kad esmu sēdējusi un ļāvusi kovārņiem staigāt pa zariem un rādīt man savu stāstu, es pateicos viņiem un ceru, ka būs vēl daudz, ka manām ausīm un acīm nāks stāsti, kurus padot tālāk.

 

Advertisements

meklējot zen / searching for zen

aliser

Šī ir gada pirmā puse analogos pierakstos no dažādām Latvijas vietām. Apliecinājums (vismaz man; pieņemsim, ka šī ir dienasgrāmata), cik katra vieta, ikreiz pa jaunam apmeklēta, kļūst aizvien daudzdimensionālāka. Varbūt brīžiem kļūst šauri tajā nozīmju un atmiņu plašumā, ar ko apaug katrs apciemotais nostūris, un varbūt tieši tur slēpjas izaicinājums noķert zen un palikt šeit un tagad, necenšoties atrast to īsto un vienīgo laiku un vietu, “kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst”.

This is an analogue diary of the first part of this year with bits from different places in Latvia. If we assume this is a diary, I can say that these bits are like confirmations to me that visiting a place once again makes it more multidimensional somehow. There are times when it gets a little crowded being in between all those different memorable moments, and therein may lie the ultimate challenge – to capture zen in the here and now, not looking for that perfect time and place with no winters where the roses are in eternal bloom.