ģimene / family

aliser
Advertisements

gu-stas

aliser

Tad šitā cilvēki dzīvo, ja? Iet uz darbu, strādā, brīvajā laikā sauļojas, lasa grāmatas un ripinās ar velo? Un nemaz nav jādomā par mājasdarbiem, smadzeņu daivām un gadījumu konceptualizāciju?! Tā arī var?

Krietns akmens no pleciem novēlies, un izšķīlušies jauni Tagad spārniņi. Kad nav jādomā par skolas beigšanas realizēšanu, tik daudz visa kā paveras apkārt, un ir laiks apstāties un ievilkt plašu elpu. Daudz brīvības, gandrīz neiespējami noticēt. Un laiks vispār šķiet pazudis – ir tikai plūsma no punkta uz punktu, telpas straume.

Is this the life everybody’s been talking about? Going to work, spending your free time sunbathing, reading books and rolling around on your bike? And thought processes not at all consumed by homework, lobes of the brain and case conceptualization?! You can do that?

The weight has transformed into something like little wings. Not having to think about finishing school opens up such details in one’s surroundings, and it’s finally time to stop and smell the roses. Freedom to get accustomed to. Time seems to have dissolved, and a spatial flow from point A to point B is all that remains.

P.S. Dita Miska, this goes out to you! Mans fans numero uno, kuras “kad tev blogā būs jaunas bildes?” dēļ vien ir vērts iepublicēt ko jaunu. Beidzot. Hurray!

process

aliser

Nav jau brīnums, ka, dažādās vietās mēģinot aptaustīt viena un tā paša jautājuma šķautnes, arī atbildes rodas tādas fraktālīgi savstarpēji līdzīgas un pārklājoties veido plus mīnus saskanīgu bildi. Cits jautājums ir par to, kā skatīties uz šo slāņaino kadru, kādu tad atrast to beigu kopsaucēju visām niansēm un kā saņemties atrastās atbildes tā līdz kaulam ielaist sevī, kā atrast tieši to īsto alķīmisko procesu, kurš salasītos atbilžu krikumiņus pārvērtīs dārgakmenī?

Mierina tas, ka lēni, bet pamatīgi ieradusies apziņa, ka visas svarīgākās atbildes ir katrā no mums, ka visam šeit ir sava vieta un savs laiks, un Process pats par sevi ir gudrāks nekā mēs, mazās cilvēkskudriņas; ir labi nodot grožus tā rokās, un tad tas vairs ir tikai ļaušanās jautājums.

It comes as no surprise that trying to grasp different aspects of the same question everywhere where one goes results in nothing less than fractal-like answers, each mirroring the others in a way. They overlap each other and form a corresponding scenery, too. Other important issues emerge at that point though. From which perspective do I view this layered scene? How do I find a common solution to all of these layers? How do I gather the courage to let these answers sink in deep and completely? Where do I find the right alchemical process for turning these little bits of everyday answers into a gem?

It helps to know that all of the truly important answers lie in each of us, that everything here has its own place and time, that the Process itself is way wiser than us, little ant-humans. It feels good to give up trying to control things, and it’s only a matter of letting go.