process

aliser

Nav jau brīnums, ka, dažādās vietās mēģinot aptaustīt viena un tā paša jautājuma šķautnes, arī atbildes rodas tādas fraktālīgi savstarpēji līdzīgas un pārklājoties veido plus mīnus saskanīgu bildi. Cits jautājums ir par to, kā skatīties uz šo slāņaino kadru, kādu tad atrast to beigu kopsaucēju visām niansēm un kā saņemties atrastās atbildes tā līdz kaulam ielaist sevī, kā atrast tieši to īsto alķīmisko procesu, kurš salasītos atbilžu krikumiņus pārvērtīs dārgakmenī?

Mierina tas, ka lēni, bet pamatīgi ieradusies apziņa, ka visas svarīgākās atbildes ir katrā no mums, ka visam šeit ir sava vieta un savs laiks, un Process pats par sevi ir gudrāks nekā mēs, mazās cilvēkskudriņas; ir labi nodot grožus tā rokās, un tad tas vairs ir tikai ļaušanās jautājums.

It comes as no surprise that trying to grasp different aspects of the same question everywhere where one goes results in nothing less than fractal-like answers, each mirroring the others in a way. They overlap each other and form a corresponding scenery, too. Other important issues emerge at that point though. From which perspective do I view this layered scene? How do I find a common solution to all of these layers? How do I gather the courage to let these answers sink in deep and completely? Where do I find the right alchemical process for turning these little bits of everyday answers into a gem?

It helps to know that all of the truly important answers lie in each of us, that everything here has its own place and time, that the Process itself is way wiser than us, little ant-humans. It feels good to give up trying to control things, and it’s only a matter of letting go.

meklējot zen / searching for zen

aliser

Šī ir gada pirmā puse analogos pierakstos no dažādām Latvijas vietām. Apliecinājums (vismaz man; pieņemsim, ka šī ir dienasgrāmata), cik katra vieta, ikreiz pa jaunam apmeklēta, kļūst aizvien daudzdimensionālāka. Varbūt brīžiem kļūst šauri tajā nozīmju un atmiņu plašumā, ar ko apaug katrs apciemotais nostūris, un varbūt tieši tur slēpjas izaicinājums noķert zen un palikt šeit un tagad, necenšoties atrast to īsto un vienīgo laiku un vietu, “kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst”.

This is an analogue diary of the first part of this year with bits from different places in Latvia. If we assume this is a diary, I can say that these bits are like confirmations to me that visiting a place once again makes it more multidimensional somehow. There are times when it gets a little crowded being in between all those different memorable moments, and therein may lie the ultimate challenge – to capture zen in the here and now, not looking for that perfect time and place with no winters where the roses are in eternal bloom.

dzīves eksāmens / exam in life

aliser

Pirms mēneša atkal satiku skaistos horeogrāfus, kuri man liek just aizvien vairāk. Šoreiz fotografēju viņu kompozīcijas eksāmenu, un, lai arī ‘eksāmens’ izklausās garlaicīgi, abi maija vakari dejotāju kompānijā nebūt tādi nebija. Tagad skatos uz bildēm un domāju – ko tas nozīmē? Jautājums, kuru regulāri nedaudzajās psihoanalīzes lekcijās izteica pasniedzēja. Ko tas nozīmē – eksāmens? Vai katra mūsu dzīves diena nav eksāmens? Vai katras jūtas, katrs izaicinājums, pilnmēness, tikšanās un nesatikšanās nav eksāmens?

Atšķirībā no izrādes, kura bija vienota un noapaļota vienā gabalā, eksāmenā varēja redzēt daļiņu katra jaunā horeogrāfa būtības, daļiņu ideju, iedvesmas, rūpju un raižu, kuri caur dejas palīdzību kļūst tikpat viņējie, cik mani. Un es kā skatītājs varu vien atvērt savu prātu un sirdi dejas priekšnesumam un ļaut sevī ienākt vecajam, esošajam un jaunajam.

A month ago I once again visited the beautiful choreography students, and the feelings they keep bringing up in me grow each time I see them. This time I was present in their composition exam and altough ‘an exam’ sounds so boring, both evenings in the company of these people were not boring at all. I look at these pictures today and think – what does it mean? The question that kept turning up in our few psychoanalysis lectures this year. What does an exam mean? Isn’t every day an exam? Every new feeling, challenge, full moon, meeting up or not seeing each other for some time – aren’t these all exams in their own way?

This composition exam showed a kaleidoscope of the new choreographer’s selves, ideas, inspirations, wories and cares, all of which became not only a part of them through dance, but a part of me as well. As a spectator I could only open up my mind and heart to the performances to let all of the old, current and new in.