Es sevi mīlu // I love me

aliser

acs

Es tevi mīlu.

Man ir palaimējies, ka atceros bērnībā mammu man sakām šos vārdus bieži. Viņa arī bieži apliecināja, cik ļoti (un ilgi) mani gaidījusi. Tā noteikti ir daļa no tā, kāpēc man tagad, pieaugušā vecumā, attiecībās gribas šos vārdus teikt.

Bet ne visiem, ne draugiem, ne radiem, tikai mīļotajam cilvēkam. Es domāju par to, kāpēc tā. Kāpēc (vismaz man) šo vārdu izteikšana saistās ar kauna izjūtu. Atceros, ka pusaudža gados attiecību kontekstā tā bija vesela epopeja – kurš pirmais bildīs šos vārdus, kas būtu piemērotākais brīdis… Tas bija gandrīz vai jāizplāno, lai viss būtu perfekti – kā filmās. Tas saistījās ar zināmu pašatklāšanās kaunu, varbūt tāpēc arī man ar šo vecumu saistās tāda minstināšanās un mīņāšanās izjūta, tāda kā neveiklība par mīlestību.

Tagad, “zinot” to, ka mīlestība ir tādas jūtas, ar kurām būtu, nu, neteiksim jālepojas, bet šīm jūtām būtu jāpaceļ cilvēka zods augstāk un būtu jāizjūt (būtu jāizjūt?! Kas gan par priekšzīmības rūķi ielīdis manās smadzenēs, kurš saka, kā būtu pareizāk?! Tiešām kauns) vēlme vairot prieku, daloties šajās jūtās ar otru vai citiem. Vārdu “es tevi mīlu” teikšanai būtu jābūt dabīgai un neapspiestai, nebremzētai vēlmei. Būtu tik vienkārši atrast dažus uzskaites punktus, kuri uzskatāmi parādītu, ka ļaunā sabiedrība ir tā, kura mums, labiņajiem, ir iemācījusi kaunēties no šo vārdu teikšanas un – kas vēl trakāk – no šo jūtu izjušanas.

Bet kā tad ir? Labi, sabiedrība – ļauna, tas nebūtu nekas jauns vai izšķirošs. Varbūt grūtības atklāties otram par savām jūtām saistītas ar to, ka – kā gan iespējams ko tādu teikt citam, ja nespējam to, pirmām kārtām, pateikt paši sev?

Ka mīlam sevi. Un ko gan tas vispār nozīmē? Mūsdienās, kad uz tik daudziem stūriem sastopami mudinājumi sevi mīlēt un atgādināt to sev. Neesmu afirmāciju mīlētāja un fake-it-till-you-make-it pieejas lietotāja, lai gan ticu, ka tas varētu nostrādāt. Man vienkārši nepatīk tik atklāti sev melot un lietot šos melus kā līdzekli, lai nokļūtu galamērķī. Man ir svarīgs ceļš un ceļojums, veids, kā es nokļūstu galamērķī. Ja zinu, ka nejūtos labi par sevi un sevi nemīlu, tad kāpēc teikt sev pretējo?

Ko nozīmē sevi mīlēt? Pēdējās dienās par to domāju, un esmu atklājusi dažus veidus. Pirmkārt, dzert vairāk ūdens un mazāk tējas un kafijas. Otrkārt, guļot gultā “ar seriālu klēpī” piesvīdušā vasaras dienā, nenokautrēties un samīļot savu riepiņu. Lai vai kāda tā būtu un – tas nekas, ka tā ir; nav mirstamā vaina – tā ir Mana Riepiņa. Paņemt rokās savus tauciņus un samīļot, nopaijāt. Treškārt, piefiksēt un atklāt sev, cik daudz, cik bieži mēs sev sakām tādus vārdus, kādus nekad neteiktu mazam bērnam, kurš vienkārši ir bērns – cik bieži steidzinām, noniecinām sevi, dusmojamies un lamājam savu būtni. Ceturtkārt, būt atklātam pret sevi. Man šķiet, ka daudz mīlošāk pret sevi ir nevis izlikties, ka viss kārtībā un sevi mīlu, bet gan sev atklāt paša domas par to, ka – hei, man šķiet, ka es sevi nemīlu. Vai tā ir slimība? Vai es izdzīvošu? Cik ilgi no tā varu pasargāt savas attiecības? Tie visi ir valīdi jautājumi. Vismaz, atzīstot status quo, mēs esam tur, kur mēs esam, nevis dzīvojam patiešām neauglīgās ilūzijās par mīlestības visuresamību. Tough love varētu būt tikvien kā būšana atklātam pašam pret sevi.

Es zinu, ka man sevis nemīlēšana izpaužas tajā, ka neuzdrošinos būt tāda, kāda esmu savā sapņu-iztēles pasaulē (nekas, draugi, speršu pirmo lielo soli šajā virzienā jau nākamnedēļ, viss kārtībā), ka tērēju savu dārgo laiku uz pasaules, skatoties House of Cards (lielisks seriāls, bet tomēr tikai seriāls), ka ēdu cukuru un guļu par ilgu. Bet vismaz es to zinu.

Mans nākamais solis būs meklēt vēl veidus, kā ar rīcību sev pateikt, ka mīlu sevi. Join the club!

 

//

 

I love you.

I was lucky enough that in my childhood my mother told me this quite often. She also affirmed that she’d waited for me with all hear heart. This must be part of why now, as an adult, I want to say I-love-you so often in my relationship.

But not to others, not to my friends and family, just my beloved one. I started thinking about why this was the case. Why, for me at least, saying these words had an association of shame. Being a teenager, this was a whole event – who was to say it the first, when would one say it… It had to almost be planned to perfection like in the movies. Back then it, too, had an association of shame attached to it – shame of self-revelation. Maybe that’s why I remember those years with such a gooey feeling and uncertainty about love.

Now, “knowing” that love is such a feeling that should (should?! What should-gnome is in my head telling me how things “should” be anyway?!) well, not exactly make you proud, but lift your head higher and make you want to multiply the joy by sharing what you feel with others. Saying “I love you” should come naturally and be unsuppressed. It would be easy to blame society for this, as for anything.

But what’s it like for realsies? OK, well, society has definitely done its part. That is nothing nor new, nor decisive. Maybe it’s hard for us to reveal our feelings to another person because we can’t be saying that to another whilst unable to say anything to the effect of it to ourselves?

That we love ourselves. That I love me. What does this mean anyway? Nowadays, when you see self-love suggestions on so many corners. I’m not a lover of affirmations and the fake-it-till-you-make-it approach, though I believe it might work well. I just don’t like the idea of lying to myself so openly, and the idea of using lies as a means to an end. The journey and how I feel on it is important to me. If I’m sure that I don’t feel good about myself and don’t love myself, why would I be saying the opposite to myself?

What does it mean to love oneself? I’ve been thinking about it during the past few days, and I’ve come up with some ideas. Firstly, to drink more pure water and less tea and coffee. Secondly, in bed with a TV series on a hot summer’s day, to not be shy and snuggle my fat belly. However it may be, that is My Fat, and it won’t kill me to admit it. To take it into my hands and caress it. Thirdly, to acknowledge and reveal to myself how often I say words to myself that I would not to a child who just is. How often I tell myself to hurry up, how often do I put myself down or swear onto myself. Lastly, to be open to yourself. I think that it is more loving to reveal these things to oneself than to suppose that everything is alright. To acknowledge that, apparently, I don’t love myself. Is this an illness? Will I live? How long can I keep this from impacting my relationship? These are all valid questions. At least, by admitting to the status quo, we’re where we are, not delving in barren ilusions on love permeating everything. Tough love might look simply like being honest with oneself.

I know I don’t love myself in the way that I prevent myself from being as I imagine myself to be (no worries, dealing with a major one next week, so all is well), spending my time watching TV shows (House of Cards is a great one, but a show nevertheless), eating sugar and oversleeping. At least I know this now.

My next step is going to be to look for more ways to tell myself I love me by virtue of action. Join the club!

Advertisements

Vulvu krāsojamā grāmata / Cunt Coloring Book

aliser

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

“Vai tā nav vairāk domāta vīriešiem?” teica mana vecmāmiņa, kad parādīju viņai savu vulvu krāsojamo grāmatu.

Vulva (sievietes ārējie dzimumorgāni) kā aizvien sargā ieeju gan karā, gan mierā. Par krāsojamajām grāmatām reti kuram vairs būs jaunums dzirdēt, ka tās dziedē. Mūsdienās tās plaši pieejamas dažādos veidolos – mandalu, pilsētvides, sapņu ainavu, augu u.c. krāsojamās grāmatas. Kolekcija ar melnbaltiem attēliem, īpaši paredzēta tieši tam, lai lasītājs (ja pieņemam, ka lasīt var arī vizuālo valodu) dotu savam domājošajam prātam atelpas brīdi, ļaujot organismam piedzīvot krāsu ceļojumu tur, kur iepriekš viss bijis vai nu tikai balts vai tikai melns.

Pagāja apmēram gads, kamēr izkrāsoju savu vulvu krāsojamo grāmatu. Vairums grāmatā aplūkojamo attēlu ataino īstu sieviešu īstas vulvas, melnbalti dokumentētas ap 1973. gadu. Pirmo popularitātes vilni šī krāsojamā grāmata ieguva ap tās pirmā metiena laiku, tas ir, ap 1975. gadu. Tā tika drukāta vairākos metienos, un pašlaik meklētājs to spēs atrast interneta dzīlēs (un nelegāli lejuplādēt, un izdrukāt uz pabieza papīra).

Paredzēta kā izglītojošs un samierinošs, iepazīstinošs līdzeklis par šo slēpto ķermeņa daļu, kura vēsturiski izraisījusi gan interesi, gan šausmas, pat bailes. (Vai kāds no mums iebilstu krāsot arī peņu un pautu grāmatu? Domāju, ka pieprasījums būtu tikpat spēcīgs!)

Šī grāmata ir nozīmīga sievišķā pieņemšanas kustības daļa. Pirms vairāk nekā gada es izdrukāju dažus eksemplārus sev un dažām draudzenēm. Visas kā viens ar prieku pieņēma šo izaicinājumu.

No savas puses varu apgalvot, ka šī krāsojamā grāmata man bijusi līdzās daudzos sievišķīgi smagos brīžos, ļāvusi spēt aizmirst par visu citu un tikai krāsot šīs lūpas, šos intīmos smaidus, augšup- un lejupceļus. Tas ir bijis īsts piedzīvojums. Dažreiz krāsojot tiku domājusi par kādu konkrētu sievieti, citreiz par sieviešu nesto nastu, vēl kādu reizi nedomāju par itin neko, ļaujot grāmatai darīt savu dziedniecisko darbu.

Tagad, kad esmu šo grāmatu izkrāsojusi, atskatīties ir interesanti. Šķirstu lapas un atceros savus piedzīvojumus, kāpumus un kritumus, un – pats foršākais – atceros noskaņas, kādās peldēja mana psihe, kad krāsoju kādu no zīmējumiem. Mans eksemplārs ir drukāts uz parasta 200g “smaguma” papīra, kas nav īpaši paredzēts akvareļiem, tomēr tas neliedza man lietot tieši šo tehniku. Izdrukāju un iesēju plastmasas spirālē kādā no drukas darbnīcām. Pārsvarā esmu krāsojusi ar akvareļiem; pēc nožūšanas nereti pievienoju vēl dažas detaļas ar flomasteriem. Šīs tehnikas papildināja viena otru burvīgā veidā.

Vulvās un to formās es atradu mežus, kalnus, nogāzes, svēto Dievmāti, polārlāci, satelītšķīvi, ostas piestātni, koku rozā ziediem, Babajagas apmetni zemes dzīlēs, saulrietu Tālajos Austrumos, saullēktu plaukstas virspusē, pavasara ziedu plaukstošo šīzi un kaut ko radniecīgu Georgia O’Keeffe ziedu gleznām. Tas viss patiešām mīt mūsos. Brīžiem es pārbijos līdz dvēseles dziļumiem par to, kas caur manām rokām un akvareļiem lauzās ārā un vēlējās tapt uzzīmēts. Esmu šīm ainavām pateicīga. Papīrs paciešot visu.

Redzu savā eksemplārā gan pavisam vienkārši izkrāsotas, miesaskrāsas vulvas, gan sapņainus sprādzienus, skumjas notis un daudzveidīgus veidolus. Droši vien daudzi no zīmējumiem tapuši krāsoti PMS laikā. Es ceru, ka šo grāmatu krāsotu arī vīrieši, aizmirstoties sievišķīgo formu dejā. Lūdzu, dāviniet man peņu un pautu krāsojamo grāmatiņu, ja tādu atrodat vai radāt!

Atzīmēju visdziļāko cieņu grāmatas sākumā parakstījušamies sievietēm Tee Corinne un Martha Shelley. Uzdāviniet sev to prieku!

 

// eng //

“Is this one not meant for men?” my granny said once I showed her my cunt coloring book.

The vulva (the female external genitals) is still the keeper of wars and peace. It is no news anymore that coloring books can heal. Nowadays coloring books are widely available in different styles – mandala, cityscapes, dreamscapes, plant pattern and other types of coloring books. A collection of black and white images specifically designed so that the reader would have a chance to give his/her thinking mind a break, allowing the organism to experience a colorful journey where once there was only black and white.

About a year has passed for me to have colored all of this cunt coloring book. Most of the vulva pictures in the book depict real cunts of real existing women, they have been documented in black and white around year 1973. The first wave of popularity for this book came around its first printing around 1975. There were many printings, and right now any seeker will be able to get this book in the depths of the internets (and download it seemingly illegally, and print it with the local printhouse on a heavier paper).

Designed as an educational, peacemaking and introductory material on this hidden part of the female body that historically has bred curiosity, terror and even fear. (Would anybody mind coloring a cock and balls edition of this sort of book? I think the demand for a coloring book of that kind would be at least the same!)

This book is an important part of the movement towards accepting the feminine. More than a year ago, I printed several copies of this book for me and a couple of female friends. Each of them took the book and its challenge with joy.

What can I say? This coloring book has stood beside me in joy and in tears, many womanly ups-and-downs, has let me forget all else and just color in these lips, these intimate smiles of women. It’s been an adventure. Sometimes, while coloring, I thought of a specific woman, other times about burdens of the female kind, other times still I thought simply of nothing, just letting the book do its healing work.

Now, with all of the book filled in with color, it’s interesting to take a look back. Flipping through the pages and remembering my ups and downs, remembering the feelings I was experiencing while coloring any of the drawings. I printed my copy of the book on simple 200g printing paper, not meant specifically for watercolor drawings, but it worked out just fine. I printed the book and asked the people from a local printhouse to bind it in a plastic spiral. I’ve colored most of the pages in watercolor, sometimes using felt-tip pens afterwards to do some detailing. These techniques built on each other in marvellous ways.

In these vulvas and their forms I found forests, hills, steep sides, holy Mary, a polarbear, a satellite dish, the portside, a tree with pink flowers, Babajaga’s cloak within the layers of the earth, a sunset in the Far East, a sunrise on the upper side of a hand, the craziness of blooming of the spring, and something resembling Georgia O’Keeffe’s flower paintings. All of this does indeed reside within us (women AND men, peeps). Some moments I was scared for my life for what came vibrating through my hands, wanting to be let out through watercolors, wanted freedom of color and being. I am grateful to these landscapes. They say paper survives through all of it.

When looking over my copy of the book, I find simply colored vulvas in the color of a human skkin, others are dreamy explosions of color, sad notes, many different kinds of faces of womens’ parts. It is possible that many of these drawings were colored by me during PMS times. I hold hope that some men would also wish to color a book like this, letting go and forgetting all else when dancing with colors within these female forms. Please, gift me a penis-and-balls coloring book if you find or create one!

I grant my most deep respect for the women that have signed the book and given their introductions to in – Tee Corinne and Martha Shelley. Gift this experience to yourself!

omāž garāž // paying dues

aliser

Kad nav, ko dot, un paskatos savā zeķē, atrodu – te ir mana salūzušā šķautņainā ego lauskas, vēkšpēdus smaidiņi, brīvība, spokošanās, jokošanās. Saules apžilbums (es patiešām nožilbu, jūs redzējāt, kāda es biju..) un kritiens bezdibenī, un mani vismīļākie pieķeršanās koki, pieturas punkti, rokturi. Vienīgā diena, kad esmu sēdējusi un ļāvusi kovārņiem staigāt pa zariem un rādīt man savu stāstu, es pateicos viņiem un ceru, ka būs vēl daudz, ka manām ausīm un acīm nāks stāsti, kurus padot tālāk.