zvaigznes

aliser

No šodienas skatpunkta (kad nu beidzot attīstīta un ieskenēta) šī filmiņa šķiet pavisam citāda.

Attapos augusta beigās ar pirmo oficiālo atvaļinājumu savā dzīvē. Emocijas – lieliskas. Viss sākās ar pusģimenes braucienu līdz Viļņai, kas atsauca atmiņā smeldzīgo izjūtu, esot uz ceļa. Kad tūkstošiem kilometru zem papēžiem (riepām), apkārtne mainās ik pēc pusstundas, tomēr kopējā sajūta paliek – meklējuma sajūta. Un nešķiet, ka kas būtu nokavēts vai aizmirsts – tu zini, ka esi ceļā, un ar to arī pietiek vienkāršai, bet daudzaptverošai laimei.

Pēc sentimentālā Rīga-Viļņa asfalta sekoja ceļš uz Līgatni, kur Mārtiņš un Dita mūs ar pļavu, pankūkām, sauli un kristāldzidrām debesīm naktī uzņēma skaistākajā ciematiņā, kādu esmu manījusi šai zemē. Viss izskatās kā filmā, pretī nāk priecīgi bērni un saka: “Čau! Draudzēsimies?” Vasaras noskaņa tika kāpusi un kāpusi, līdz sasniedza augstāko punktu, man sēžot pieticīgā mazmājiņā Līgatnē un pa atvērtajām durvīm veroties zvaigznēs, domājot par to, ko gan vairāk vairs. Laimīga.

Nekad īsti neesmu mīlējusi vasaru, tomēr šoruden man vasaras pietrūkst kā nekad.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s